Radošās industrijas – Latvijas nākotne

Kultūras ministres Helēna Demakovas raksts  Dienā,  2007. gada 19. maijā

Eiropas civilizācijā ir iesakņojies romantisma un ideālisma tradīcijās balstīts priekšstats par kultūru kā visa skaistā un labā patvērumu iepretim merkantilajai naudas un biznesa pasaulei. Priekšstats nav gluži nepamatots, taču tas ir daļēji novecojis vairāku iemeslu dēļ, kuru vidū vissvarīgākais — par visstraujāk augošo ekonomikas nozari pasaulē ir kļuvušas tā sauktās radošās industrijas. Radošās industrijas ir ekonomikas nozare, kas atrodas uz kultūras un uzņēmējdarbības robežas. Tās aptver arhitektūru, reklāmu, dizainu (ieskaitot modi, grafisko dizainu un lietišķo mākslu), kino, datorspēles un interaktīvo programmatūru, populāro mūziku un mākslu, jaunos medijus, izdevējdarbību, radio un televīziju, inovatīvo gastronomiju un citas jomas.

User – Driven Innovation

User-Driven Innovation has become a priority for companies and for governments. Within the past year, the national governments of  Denmark and Finland, as well as European-level policymaker groups have lifted the topic of user-driven innovation to the top of innovation policy agendas.

The economy of culture in Europe

Study on the Economy of Culture in Europe, commissioned by the European Commission,  highlights the direct (in terms of GDP, growth and employment) as well as the indirect (links between creativity and innovation, links with the ICT sector, regional development and attractiveness) contribution of the cultural and creative sectors towards the Lisbon Agenda.  It shows how culture drives economic and social development, as well as innovation and cohesion. The cultural and creative sector is a growing sector, developing at a higher pace than the rest of the economy. It also drives many other sectors of the European economy, and in particular innovation and ICT sectors. Full text on the EU website.

Other studies by MKW Wirtschaftsforschung include The “Creative Sector” – an engine for diversity, growth and jobs in Europe (2005) and Recommendations and trends for the Creative Industries (2006). They are published at www.cultural-economy.eu

Radošums un uzņēmējdarbība

Nils Fuglesangs, Artlab Copenhagen (Dānijas mūziķu izglītības centrs), 2006. gadā Rīgā piedalījās vairākos lietišķā radošuma veicināšnas pasākumos. Viņa runa Creativity as the driving force of employment and entrepreneurship Providus sabiedriskās politikas forumā 2006.gada 6. septembrī latviski ir publicēta Dienā:

Nākotne pieder tiem, kuri spēj izmest no prāta vecās zināšanas un ieviest jaunās, neizjūtot ne kripatas nožēlas vai neizgaisināmas nostalģijas. Lai ieviestu inovācijas gan zināšanās, gan produktos, ir vajadzīga laba ideja, bet labas idejas rodas tikai labās prāta vētrās. Lai izdomātu pāris projektu un lai viens no tiem izdotos, ir vajadzīgs aptuveni 3000 ideju. Vairākums cilvēku to nesaprot un izdara pārsteidzīgus lēmumus, rezultātā iegūstot sliktas inovācijas. Alberts Einšteins, kurš ar Rīgu saistīja lielas cerības un sapņus, atzina, ka nākotnes produktiem, domām un atklājumiem ir nepieciešams gan rotaļīgums, gan radoša “laika plašums”. Viņš reiz sacījis: “Ja kāda ideja sākumā nešķiet absurda, tad tā ir bezcerīga!”

Vai Rīga kļūs par iedvesmas pilsētu?

Raksta pilns tekstsSociālantropologs Roberts Ķīlis – žurnālā Impulss (avīzes Dienas bizness pielikumā 02.2007):

Jaunrades centra trīs vaļi  ir tehnoloģijas, talants un tolerance (3T).

Acīmredzot kopējās cerības inovāciju veicināšanas tautsaimniecībā  nevar likt tikai un vienīgi uz zinātniekiem un augsto tehnoloģiju speciālistiem. Nepieciešami ir arī mākslinieki un pat lielā skaitā, tā radot  labvēlīgu kopējo sabiedrisko fonu jaunām idejām un paņēmieniem.

Grupēšanās, noslēgtiba, kategoriskums spriedumos par citādo var izrādīties pietiekami kavēkļi, lai Rīga nekad īsti nekļūtu par iedvesmas pilsētu.

Radošums – svarīgākā 21. gadsimta biznesa kompetence

Sociālantropologs Roberts Ķīlis – žurnālā Impulss (avīzes Dienas bizness pielikumā 01.2007):

…lielas un augsto tehnoloģiju kompānijas izmisīgi raugās pēc kādas īpašas kompetences, ko tās nevar atrast savā vidū (vai nevar atrast pietiekoša daudzumā).  Tāpēc tās gatavas pat pielāgoties savu potenciālo darbinieku dzīves stilam un atteikties no uzvalkiem, CV konkursiem un darbā iekārtošanas standartintervijām. Šī kompetence ir radošums jeb kreativitāte.

Kas ir radošums?  Radošs ieguldījums ir idejas, produkti vai risinājumi, ko novērtē kā oriģinālu, kā jauninājumu un atbilstoši vai potenciāli lietderīgu attiecīgajā situācijā. Radošumu var un vajag izpaust jebkuram darbiniekam jebkurā pozīcijā.  Radošums nozīmē  īpašu domāšanas un ieražu kombināciju, ko var kultivēt gan indivīds, gan sabiedrība. Tie un tās, kas nodarbojas ar jaunradi, Ričarda Floridas vārdiem runājot, pieder pie radošās šķiras. Šis jaunais, pagājušā gadsimta 90. gados izveidojies cilvēku slānis kļuvis par visnozīmīgāko ekonomiskās attīstības faktoru. Viņu  ietekme nesakņojas mantotā īpašumā vai politiskā varā multinacionālās korporācijās, bet gan asprātīgā jaunrades izdomā un spējā uzminēt Rietumu sabiedrības aātri mainīgās patērētāju intereses.

Raksta pilns teksts (.pdf)

Emīls Rode: Sarunas vērts ir vienīgi dizains, kas rada vērtību

Emīls Rode, MBA un dizaina domātājs – žurnālam Dizaina studija (1/2007):

Dizains, par kuru ir vērts runāt, ir dizains, kas rada vērtību.
Dizaina loma sabiedrībā ir risināt problēmas, turklāt risināt tās ar eleganci, izmantojot pēc iespējas mazāk resursu, lai iegūtu maksimālo rezultātu.
Tehnoloģija ir bezpersoniska; dizains saistās ar humānismu, cilvēcisko un individuālo pieskārienu.

Publikācijas pilns teksts PDF datnē.

Kas nosaka dizaina vietu sabiedrībā – mode vai nepieciešamība?
Emīls Rode, MBA un dizaina domātājs

Sākot atbildēt uz šo uzstādījumu, mans jautājums ir, kā sabiedrība izprot dizainu, un ko sagaida no dizaina? Dizains, par kuru ir vērts runāt, ir dizains, kas rada vērtību. Pirms dažām nedēļām Zviedrijā piedalījos konferencē ar nosaukumu ‘Design of Prosperity’ – pārticības, uzplaukuma dizains. Un šis, manuprāt, ir vienīgais aspekts kā un kādēļ ir vērts runāt par dizainu. Pārticības, labklājības radīšana, dzīves kvalitāte caur dizainu nozīmē ne tikai to, ka mums ir labākas lietas, bet arī to, ka mēs dzīvojam labāk, gudrāk, bagātāk visos veidos.

Ja sabiedrība joprojām domā, ka dizains ir ātras automašīnas un ekskluzīvas virtuves iekārtas, tad bez tā noteikti var iztikt. Dizaina loma sabiedrībā ir risināt problēmas, turklāt risināt tās ar eleganci: izmantojot pēc iespējas mazāk resursus, lai iegūtu maksimālo rezultātu. Dizaina virsvērtība ir tā, ka tas rada arī pozitīvas emocijas: ideāli dizaina risinājums ir estētiski pievilcīgs, sociāli atbildīgs, ekoloģiski ilgtspējīgs. Tehnoloģija ir bezpersoniska; dizains saistās ar humānismu, cilvēcisko un individuālo pieskārienu. Attīstītās rietumvalstis ir nonākušas pie dizaina kā pēdējā un svarīgākā instrumenta, lai radītu un stiprinātu savu konkurētspēju. Agrāk izšķirošo lomu spēlēja tehniskais risinājums, šodien tehniskā kvalitāte ir pašsaprotama, bez tās tirgū produkts nenoturēsies vispār, jo tehniski nepilnīgu produktu neviens nepirks. Ja mēs varam ražot jebko, kas ir tas, ko mēs ražosim? Pēc ģeniāla impulsa neviens vairs neko nedara, procesā iesaistās dizaina pētniecība jeb izziņa, kas analizē sabiedrības attīstību un vajadzības; dizains kļūst aizvien sarežģītāks un gudrāks. Bet dizaina procesā ir iesaistīti ne tikai dažādu jomu speciālisti, bet tikpat labi arī produkta lietotāji. Interneta enciklopēdija Wikipedia ir piemēram produktam, kas ir pilnībā lietotāju radīts; bet arī daudzos citos produktos arvien svarīgāka ir lietotāju iesaistīšanās – tā vairs nav spēle vienos vārtos.

Domājot par Latvijas situāciju, man šķiet, ka mums šodien īsti nav dizaineru, uz kuriem atsaukties. Ja mums būtu kāda vietējā zvaigzne, kāds piemērs, pēc kura tiekties, tas ļautu aktualizēt dizaina problēmu sabiedrībā. Retrospektīvos līmeņos viss ir kārtībā, mēs varam vilkt ārā apgleznotus šķīvjus, radioaparātus, mopēdus un ar tiem lepoties, tāpat kā atsaukties uz kino vēsturi vai arhitektūru. Taču, somiem, piemēram, ir gan pagātnes dižgari, gan 60. gadu zvaigznes, gan mūsdienu autoritātes. Mēs visi dizainu lietojam, tātad piedalāmies spēlē, bet vai latviešu dizaineriem šajā spēlē vispār ir vieta? Uz to atbildēt var tikai viņi paši. Situāciju vairāk glābj arhitekti – tādi kā Kronbergs, Sīlis, vai Kalinka – kas ir spējuši radīt mūsdienu vērtības, par kurām nav jākaunas. Mums ir vajadzīgi jauni „īsie stāsti” – gan pašu patēriņam, gan lai stāstītu citiem; ja mēs sakām „Mihails Eizenšteins”, mēs varam parādīt Alberta ielu. Ja mēs sakām „dizains no Latvijas”, ko mēs varam parādīt?

Jautājumā par dizaina nozīmi valsts ekonomikā ir divas puses – dizaineri un uzņēmēji. Pie kam, gan uzņēmēji var meklēt citu valstu dizainerus, gan dizaineri meklēt darbu ārpus valsts – gan vienā, gan otrā gadījumā varēsim lepoties ar mūsu dizaina panākumiem. Ieguvēji no laba dizaina ir visi: gan tā radītājs, gan pasūtītājs, gan lietotājs, gan sabiedrība. Šeit ir ļoti skaidra paralēle ar labu arhitektūru.Valsts dizaina procesu var tiktāl organizēt, cik tā pati spēj būt laba dizaina pasūtītāja. Pagaidām mūsu valsts nedemonstrē labu gribu, ar kvalitāti neizceļas ne kopējā valsts identitāte, ne atsevišķu institūciju publiskie tēli, kas ir stipri viduvēji. Valsts šo procesu nevada, kaut tas varētu būt viens no nacionāla dizaina attīstības veidiem. Valsts vai pašvaldība kā liels pasūtītājs – tā tas ir Ziemeļvalstīs – var uzstādīt nosacījumus, darba uzdevumā, piemēram, liekot izpildītājam objektā kā materiālu izmantot koku. Vietējie inženieri, rūpnieki un dizaineri tad strādā pie konkrētā risinājuma. Tā apzināti tiek veidota gan identitāte – vēstījums par to, ka koks ir ekoloģisks, atjaunojams, vizuāli pievilcīgs un runā par tautas piederību – gan tiek atbalstīta vietējo kokrūpnieku attīstība. Tas, ka mežiem bagātajā zemē Latvijā masveidā aizstāj koka logus ar plastmasu, ir it kā smieklīgi, bet patiesībā pat nav smieklīgi. Mūsu valsts pozicionējas kā izcili izglītota, Latvijā ir viens no augstākajiem studentu skaita rādītājiem Eiropā, taču var izglītoties un neko nesaprast. Mēs paši varam izvēlēties, kādu dzīvi dzīvot. Ja mums katram iekšā sēdētu mazs dizaineris, varbūt mēs iztiktu bez visām zvaigznēm.

Barbara Ābele: Dizains ir komandas spēle

Barbara Ābele, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore, KM Dizaina padomes priekšsēdētāja – žurnālam Dizaina studija (1/2007):

Dizains ir komandas spēle – kolektīva, stratēģiska, bezgala radoša, komunikabla un ilgstoša.

Latvijas dizaina niša varētu būt dizaina scenāriji sabiedrības psiholoģiskai atveseļošanai.

Pārtikušas sabiedrības, arī mēs, vairs neiegādājas lietas tādēļ, ka tās trūktu, bet tādēļ, lai personificētu sevi ar kādu tēlu – noskatītu vai izdomātu.

Publikācijas pilns teksts PDF datnē

Irje Sotamā: Dizains maina veidolu

Helsinku Dizaina un mākslas universitātes rektors Irje Sotamā (Yrjo Sotamaa) – intervijā žurnālam Dizaina studija (1/2007):

Māksla ir pašizpausmes veids, toties dizains ir problēmu risināšana.

Dizaina pievienotā vērtība veido gandrīz 99% no produkta reālās vērtības.

Ir svarīgi iemācīt strādāt multidisciplinārās komandās, nevis būt "stepes vilkiem", kas savā prātā un vienatnē rada dizaina produktus.

Intervijas pilns teksts: 5MB PDF datnē

Nauda vien mums attīstību nenopirks

Diena, 2007. gada 9. janvāris, Komentāri un viedokļi (2. lpp.)
Pēteris Vinķelis, Radošās ekonomikas institūta valdes loceklis

Valsts prezidentes un premjera Jaungada uzrunās īpaša vieta bija atvēlēta zinātnei, izglītībai, inovācijām un radošumam. Premjers vēlreiz apsolīja krietnu finansējumu zinātniekiem, it īpaši tiem, kuri sadarbojas ar uzņēmējiem. Viņa teiktajam jau ir taustāms pamats — zinātnei, pētniecībai un inovācijām "septiņos treknajos gados" (2007.—2013.) Eiropas struktūrfondu finansējums vien paredzēts vismaz 447 miljonu eiro apjomā. Tāda investīcija, protams, var jūtami veicināt Latvijas konkurētspēju. Protams, ja šie līdzekļi reāli sekmēs jaunu produktu un pakalpojumu izveidi, novatoriskus biznesa procesus un biznesa modeļus, nevis tiks "apgūti" tāpēc, ka ir pieejami.

Tomēr finansējums vien negarantē nepieciešamo rezultātu, jo populārais inovācijas skaidrojums — "nauda rada jaunas zināšanas, jaunas zināšanas rada naudu" — nedarbojas automātiski. Par ieguldījumiem salīdzinoši šaurajā izgudrotāju un ražotāju grupā, konkrētos zinātnieku, inženieru un uzņēmēju kopdarbības projektos Latvijai vēl svarīgāka ir plaša un konsekventa politika jaunveides (inovācijas) spējas palielināšanai visā sabiedrībā, it īpaši izglītībā, kā arī visplašākajā uzņēmumu un sabiedriskā sektora lokā.

Mēs zinām, ka, pat daudzkāršojot finansējumu zinātnei un pētniecībai Latvijā, tas gadā būs salīdzināms ar vienas lielas starptautiskas kompānijas vai universitātes pētījumu nedēļas budžetu. Latvija nekad nebūs pētniecības lielvalsts globālā mērogā. Tāpēc ir bīstami ļauties ilūzijai, ka pašmāju zinātnieku un ražotāju sadarbībai piešķirtā nauda kļūs par "burvju nūjiņu" konkurētspējas un ražīguma izaugsmei. Tāpat bīstami ir cerēt, ka visas tautsaimniecības izaugsmi Latvijā var balstīt tikai uz jaunu augsto tehnoloģiju nozaru attīstību. Mēs nevaram ignorēt faktu, ka Indijā un Ķīnā ik gadu darbu sāk pusmiljons jaunu zinātnieku un inženieru, kas globālajā tirgū konkurēs ar Latvijas augstskolu inženierzinātņu absolventiem.

Pilnīgi pamatoti uzskatot jaunveidi par sabiedrības un ekonomikas attīstības dzinējspēku, Latvijai ir jāspēj palielināt jaunveidotspēju ikvienā jomā — ne tikai komercializējamā pētniecībā un ražošanā vai augsto tehnoloģiju ieviešanā. Ražīgums tradicionālajās ekonomikas nozarēs jāpaaugstina, tajās ieviešot arī ārpus Latvijas radītas zināšanas un tehnoloģijas. Tēlaini izsakoties, 99% jaunievedumu Latvijā balstās citur izgudrotu divriteņu radošā pielietošanā, nevis Latvijā izgudrotu divriteņu ražošanā. Un arī 99 procenti no Latvijā izgudrotajiem divriteņiem, jācer (ņemot vērā kaut vai darbaspēka nepietiekamību), tiks ražoti ārpus Latvijas.

Nenoliedzot to, cik svarīga ir jaunu zināšanu un tehnoloģiju radīšana un tajās balstīta ražošana Latvijā, es vienlaikus gribu apgalvot, ka Latvijas globālās konkurētspējas atslēga var būt tikai visplašākā jeb "masveida" jaunveide — spēja atraisīt radošumu (kreativitāti), šeit attīstīt, piesaistīt un noturēt talantus, tāpat spēja ieviest jaunradītās vai atkal atklātās vecās idejas visās jomās — no sociālās aprūpes līdz cementa ražošanai. Šādu plašu jaunveidi noteikti nav iespējams sekmēt tikai ar tradicionālajiem zinātniski tehnoloģisko inovāciju veicināšanas līdzekļiem – lielāku finansējumu komercializējamai pētniecībai, zinātnieku skaita palielināšanu, reģistrēto patentu, citēto publikāciju un jauno rūpniecisko ražojumu daudzskaitīšanu.

Daži, manuprāt, svarīgākie sabiedrības jaunveidotspējas priekšnosacījumi:

- radikāls pavērsiens pamatizglītībā — uz radošumu atraisošām, reālās dzīves problēmu risināšanā un savstarpējā sadarbībā un komunikācijā balstītām mācību metodēm;

- daudzdisciplīnu pieeja ikvienā jomā (mākslinieku, zinātnieku, inženieru, baņķieru un antropologu kopdarbība);

- apzināta un lietpratīga jaunveides vadība organizācijās (lai tās spētu idejas pārvērst konkrētos jaunievedumos);

- globāla tīklošanās, sadarbība un saskarsme;

- atvērtība talantiem no citām pasaules malām, daudzveidībai labvēlīga sabiedriskā atmosfēra, Latvijas kā talantu dzīvesvides pievilcība.

Radošums un jaunveide ir Latvijas konkurētspējas galvenais priekšnoteikums. Turklāt mums ir vajadzīga tāda jaunveide, kas ir apzināti un mērķtiecīgi veicināta visplašākajās ekonomikas un sabiedrības jomās, ne tikai zinātnē un augsti tehnoloģiskā ražošanā.