Kultūras ministres Helēna Demakovas raksts Dienā, 2007. gada 19. maijā
Eiropas civilizācijā ir iesakņojies romantisma un ideālisma tradīcijās balstīts priekšstats par kultūru kā visa skaistā un labā patvērumu iepretim merkantilajai naudas un biznesa pasaulei. Priekšstats nav gluži nepamatots, taču tas ir daļēji novecojis vairāku iemeslu dēļ, kuru vidū vissvarīgākais — par visstraujāk augošo ekonomikas nozari pasaulē ir kļuvušas tā sauktās radošās industrijas. Radošās industrijas ir ekonomikas nozare, kas atrodas uz kultūras un uzņēmējdarbības robežas. Tās aptver arhitektūru, reklāmu, dizainu (ieskaitot modi, grafisko dizainu un lietišķo mākslu), kino, datorspēles un interaktīvo programmatūru, populāro mūziku un mākslu, jaunos medijus, izdevējdarbību, radio un televīziju, inovatīvo gastronomiju un citas jomas.
Viļņošanos tā saukto “eirobirokrātu” un arī dalībvalstu aprindās izraisījis Eiropas Komisijas nesen veiktais pētījums par radošo industriju nozīmi Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā. Tas parāda, ka 2003.gadā radošo industriju apgrozījums Eiropas Savienībā bija 654 miljardi eiro, kas veido 2,6% no Savienības iekšzemes kopprodukta (salīdzinājumam — automobiļu ražošana Eiropā ir 271 miljardu eiro vērta). Tātad — mākslinieciskais radošums un ar to saistītās ekonomikas nozares jau patlaban sniedz nozīmīgu ieguldījumu ekonomikas attīstībā un nodarbinātības veicināšanā, turklāt, kā secina pētījuma veicēji, kultūras sektors attīstās ātrāk nekā ekonomika kopumā un tajā novērojama darba vietu skaita palielināšanās, kamēr vispārējā nodarbinātība samazinās. Radošajām industrijām ir milzīga loma inovāciju un tehnoloģiju attīstībā, un šīs nozares ir noteicējas ilgtspējīgai attīstībai nākotnē.
Pētījumā norādīts, ka radošais potenciāls Eiropas Savienības valstīs ir ievērojami lielāks nekā ASV, tomēr sakārtotās administrācijas sistēmas dēļ viena no galvenajām Eiropas Savienības ekonomiskajām konkurentēm šo potenciālu izmanto veiksmīgāk. Visspilgtākais radošo industriju panākumu piemērs Amerikā, protams, ir Holivudas milzīgā filmu industrija.
Uzņēmēji, kas darbojas radošo industriju jomā, ražo produktus ar ļoti augstu pievienoto vērtību. To nosaka tieši radošais jeb kreatīvais ieguldījums produkta tapšanā. Ja jūs izcērtat Latvijas mežus un eksportējat apaļkokus, produkta pievienotā vērtība ir ļoti zema, taču, ja jūs no apaļkokiem ražojat talantīga dizaina mēbeles, kuru pārdošanai izveidots profesionāli reklamēts zīmols un atbilstīga pārdošanas stratēģija, galaprodukta cena (un jūsu peļņa) var desmitkārtīgi vai pat simtkārtīgi pārsniegt ražošanas izmaksas.
Latvijas valdība, eksperti un sabiedrība, šķiet, ir vienoti uzskatā, ka Latvijas nākotne ir augstas pievienotās vērtības ražošanā. Cilvēki principā ir par to, ka mums būtu vairāk jāražo nevis zemas pievienotās vērtības preces, bet gan augstas pievienotās vērtības produkti — elektronika, kosmētika, reklāma, modes apģērbi vai interneta lapu dizains. Ir daudzkārt atzīmēts, ka Latvijas mazais iedzīvotāju skaits un dabas resursu trūkums mums neatstāj nekādu citu iespēju, kā vien pelnīt ar galvu un kāpināt uzņēmēju pašreizējo darba ražīgumu visos iespējamos veidos.
Valdība šajā ziņā ir darījusi savu. Ar valsts attīstību saistītie programmatiskie dokumenti, to skaitā Nacionālais attīstības plāns, runā par ieguldījumiem izglītībā un zinātnē — jomās, kurām piemīt augstas pievienotās vērtības radīšanas potenciāls. Jāteic, ka arī radošo industriju attīstība ir iekļauta gan Nacionālajā attīstības plānā, gan vidējā termiņa budžeta prioritātēs, un, manuprāt, šis ir viens no ļoti praktiskiem virzieniem, kurā būtu vēršama Latvijas attīstība.
Pie kritiskiem aspektiem gan jāpiemin tas, ka inovācijas Latvijā nereti tiek uzlūkotas pārāk tehniski (datori, automatizēti darba galdi u.c.), taču tehnoloģija pati par sevi nerada pievienoto vērtību — mēs zinām, ja nopērkam bērnam datoru, tas vēl nenozīmē, ka viņš noteikti sāks pasaules vēstures interaktīvu izpēti, daudz ticamāk šķiet, ka viņš pastiprināti apgūst datorspēles vai pieaugušo dzīves aspektus. Uzņēmējdarbībā tehnoloģiju attīstībai ir jāiet roku rokā ar kreativitāti — tikai tādā veidā, kā atzīst vadošie Eiropas ekonomisti, ir iespējams ražot patiešām augstas pievienotās vērtības produktus.
Latvijai piemīt dabiskas priekšrocības radošo industriju attīstībā. Nav šaubu, ka radoša darbība pie mums tiek uzskatīta par īpašu vērtību — katra kārtīga ģimene kaut vai bērna vispusīgas attīstības nolūkos uzskata par nepieciešamu viņu sūtīt uz kādu no 150 mākslas vai mūzikas skolām, cilvēki dzied koros, zīmē un glezno, darina suvenīrus un amatniecības produktus, sabiedrība iet uz teātriem un kino, arī grāmatu lasīšanas vai vismaz iegādes rādītāji valstī ir salīdzinoši augsti. Latviešu radošais potenciāls un tieksme pēc kaut kā augstāka par ķermeniskajiem un izdzīvošanas instinktiem sakņojas jau mūsu folklorā, kas apdzied izdomu, darināšanas un sacerēšanas tikumus. Ļoti svarīgs Latvijas radošā potenciāla avots ir arī mūsu multikulturālā pieredze. Tādēļ neizbrīna neparasti augstais talantīgu mūziķu, mākslinieku, rakstnieku, arhitektu un citu radošu profesiju pārstāvju relatīvais skaits Latvijā.
Nav šaubu, ka tā sauktajai “augstajai kultūrai” vienmēr būs sava pašvērtība, kas nav attiecināma uz jebkādām tirgus kategorijām. Visi nevar būt rakstnieki, kas saņem Nobela prēmiju, kādam ir jāsacer teksti arī reklāmas bukletiem. Un tas nav nekas slikts. Retā sieviete būtu ar mieru ikdienā valkāt kādu augstās modes ekstravaganci, tāpēc ir modes industrija, kas vienlaikus gan ģenerē augstās modes idejas, gan ražo samērīgas cenas apģērbu, ko labprāt ikdienā nēsā daudz cilvēku. Citiem vārdiem sakot, radošais potenciāls, kas “augstajā kultūrā” izpaužas vistīrākajā veidā, ir priekšnoteikums labi pārdodamu augstas pievienotās vērtības produktu ražošanai.
Te vietā būtu jautājums, kas gan kavē radošo industriju sevišķi strauju augšupeju Latvijā. Nekavē, protams, nekas. Latvijā jau patlaban ir piemēri konkurētspējīgu radošo industriju produktiem — Stendera ziepes, Emīla Gustava šokolāde, Laimas Kaugures lina ražotne Studija Naturals, Ērika Stendzenieka reklāmas aģentūra ZOOM, arhitektu biroji Sīlis, Zābers un Kļava, Arhis, f.l.tadao&lukševics un citi, animācijas filmu studija Rija, kinopilsētiņa Cinevilla, izklaides jomā darbojas Prāta vētra, Radio SWH, LNT un citi, galerija Garāža Berga bazārā, Mārtiņa Rītiņa restorāns Vincents, tāpat strādā pārsteidzoši daudz mazāk zināmu radošo industriju uzņēmumu, piemēram, mēbeļu izgatavotāji pēc pasūtījuma, suvenīru ražotāji un citi. Vairāki pētījumi rāda, ka radošās industrijas Latvijas kopproduktā rada lielāku pievienoto vērtību nekā, piemēram, lauksaimniecība.
Taču kopumā jāatzīst, ka konkurētspējīgu produktu ražošana Latvijā ne tuvu nav sasniegusi attīstītai valstij nepieciešamo kvalitāti un kvantitāti. Te arī nonākam pie “izaicinājuma”, jo jebkura produkta ražošana mūsdienu pasaulē nevar iztikt bez radošo industriju neatvietojamā pienesuma preču izstrādē, dizainā, noformējumā, mārketingā utt.
Ir vismaz divi nopietni argumenti, kas Kultūras ministrijai likuši ierosināt sadarbību ar Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministriju, lai izstrādātu radošo industriju atbalsta politiku, šajā procesā iesaistot arī uzņēmējus un nevalstiskos partnerus, piemēram, Radošās ekonomikas institūtu. Pirmkārt, radošo industriju attīstība valstij jāatbalsta tāpēc, ka tas ir pašas valsts interesēs (augstas pievienotās vērtības produktu ražošana). Otrkārt, uzņēmējdarbība radošo industriju nozarē saskaras ar problēmām, kas nav raksturīgas citām nozarēm. Pēdējās raksturošu sīkāk.
Radošo industriju uzņēmumu problēmas varētu sadalīt divās daļās — viena attiecas uz “industriju” jeb biznesa komponenti, bet otra uz “radošumu” jeb kultūras komponenti. Pie biznesa problēmām viena no “šaurajām vietām” ir finansējuma pieejamība, jo radošo industriju biznesam, līdzīgi kā jebkuram citam biznesam, nepieciešams sākuma vai attīstības finansējums, bet, tā sakot, ideju bankā nevar ieķīlāt, proti, tradicionālajās nozarēs, lai saņemtu kredītu, ir samērā vienkārši kā garantiju piedāvāt ražošanas iekārtas, kamēr radošajās industrijās tehnikas izmaksas mēdz nebūt noteicošās.
Par “radošajām” problēmām liecina novērojums, ka kultūras cilvēki nereti ir kautrīgi, nespēj noticēt vai iztēloties savas kreativitātes vērtību biznesa nozīmē un labāk iztikas pelnīšanai nododas savai kvalifikācijai un spējām neatbilstošiem tehniskiem darbiem, lai no tiem brīvajā laikā pievērstos “lielajai mākslai”. Ļoti svarīgi ir panākt, lai izglītības iestādes radošo profesiju pārstāvjiem līdzās profesionālajām prasmēm iemācītu arī darbībai brīvā tirgus apstākļos nepieciešamās iemaņas un atvērtību biznesa domāšanai. Vispārinot, varētu sacīt, ka valsts funkcija ir palīdzēt māksliniekam produktīvi sadarboties ar uzņēmēju.
Jau minētās starpministriju darba grupas uzdevums ir detalizēta radošo industriju politikas izstrāde, taču Kultūras ministrijai jau ir ieceru līmenī noformulēti perspektīvās darbības galvenie virzieni. Saskaņā ar valdības deklarāciju valdība ir apņēmusies “atbalstīt radošās industrijas, veidojot radošo industriju klasteri, iesaistot radošās savienības, izglītības iestādes un saistītās nozares, kā arī sekmēt jaunu mācību programmu izstrādi un īstenošanu dizaina jomā”.
Ir daudz apstākļu, kas liek mums izdarīt secinājumu, ka īpaša uzmanība būs jāpievērš dizainam. Dizains, kā zināms, tiek izprasts kā estētisko un funkcionālo kritēriju piemērošana jebkura produkta izstrādē. Tādā izpratnē tā nav nozare, bet gan ļoti svarīga komponente faktiski jebkura konkurētspējīga produkta — liela vai maza — izstrādē. Kurš gan vēlas braukt bieži lūstošā un neglītā automašīnā vai staigāt neērtās kurpēs? Sarunās ar uzņēmējiem un ekspertiem esam konstatējuši, ka Latvijā trūkst gan kompetences dizaina jomā, gan izpratnes par pievienotās vērtības pieaugumu, ko tas varētu sniegt jebkuras preces ražošanā. Tāpēc ir iecere iedibināt gan koledžas tipa modernu dizaina skolu Liepājā, gan vienlaikus stiprināt augstāko izglītību dizaina jomā Latvijas Mākslas akadēmijā. Starp citu nupat ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu ir sācis iznākt žurnāls Dizaina Studija un šogad pirmo reizi notiks Dizaina biennāle. Tīri ekonomiskās kategorijās runājot, būtu svarīgi panākt, lai dizains tiktu uzskatīts par inovāciju uzņēmējdarbības attīstībā un kvalificētos Eiropas naudas saņemšanai.
Ar šo publikāciju vēlos Kultūras ministrijas vārdā pieteikt, ka esam gatavi ciešai sadarbībai gan ar uzņēmējiem, gan ar kultūras cilvēkiem, kas vēlas (sa)darboties radošo industriju jomā. Arī Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministrija ir atvērta priekšlikumiem. Mums ir jāatceras, ka daudz piesauktās paraugvalstis Somija un Īrija savus panākumus ir kaldinājušas, veicot ieguldījumus izglītībā, zinātnē un kultūrā. Tieši dizaina jomā pasaulē spēcīgākie ražotāji ir atrodami Itālijā un Skandināvijas valstīs, kur dizainam bijusi pievērsa īpaša publiskā un privātā sektora uzmanība. Tādi ražojumi kā Nokia vai tamlīdzīgi ir milzīga radošā potenciāla auglis, kura rašanās iespēja ir arī mērķtiecīgas valsts politikas rezultāts. Radošās industrijas Latvijai piestāv, mūsu radošie prāti pelna un var pelnīt. Ar to gribu teikt, ka mērķtiecīga atbalsta politika kultūrai un radošajām industrijām no valsts puses ir vērtējama kā ieguldījums, kam ir un būs pozitīva ekonomiskās ietekmes bilance.
