Kultūras ministres Helēna Demakovas raksts  Dienā,  2007. gada 19. maijā

Eiropas civilizācijā ir iesakņojies romantisma un ideālisma tradīcijās balstīts priekšstats par kultūru kā visa skaistā un labā patvērumu iepretim merkantilajai naudas un biznesa pasaulei. Priekšstats nav gluži nepamatots, taču tas ir daļēji novecojis vairāku iemeslu dēļ, kuru vidū vissvarīgākais — par visstraujāk augošo ekonomikas nozari pasaulē ir kļuvušas tā sauktās radošās industrijas. Radošās industrijas ir ekonomikas nozare, kas atrodas uz kultūras un uzņēmējdarbības robežas. Tās aptver arhitektūru, reklāmu, dizainu (ieskaitot modi, grafisko dizainu un lietišķo mākslu), kino, datorspēles un interaktīvo programmatūru, populāro mūziku un mākslu, jaunos medijus, izdevējdarbību, radio un televīziju, inovatīvo gastronomiju un citas jomas.

Viļņošanos tā saukto “eirobirokrātu” un arī dalībvalstu aprindās izraisījis Eiropas Komisijas nesen veiktais pētījums par radošo industriju nozīmi Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā. Tas parāda, ka 2003.gadā radošo industriju apgrozījums Eiropas Savienībā bija 654 miljardi eiro, kas veido 2,6% no Savienības iekšzemes kopprodukta (salīdzinājumam — automobiļu ražošana Eiropā ir 271 miljardu eiro vērta). Tātad — mākslinieciskais radošums un ar to saistītās ekonomikas nozares jau patlaban sniedz nozīmīgu ieguldījumu ekonomikas attīstībā un nodarbinātības veicināšanā, turklāt, kā secina pētījuma veicēji, kultūras sektors attīstās ātrāk nekā ekonomika kopumā un tajā novērojama darba vietu skaita palielināšanās, kamēr vispārējā nodarbinātība samazinās. Radošajām industrijām ir milzīga loma inovāciju un tehnoloģiju attīstībā, un šīs nozares ir noteicējas ilgtspējīgai attīstībai nākotnē.

Pētījumā norādīts, ka radošais potenciāls Eiropas Savienības valstīs ir ievērojami lielāks nekā ASV, tomēr sakārtotās administrācijas sistēmas dēļ viena no galvenajām Eiropas Savienības ekonomiskajām konkurentēm šo potenciālu izmanto veiksmīgāk. Visspilgtākais radošo industriju panākumu piemērs Amerikā, protams, ir Holivudas milzīgā filmu industrija.

Uzņēmēji, kas darbojas radošo industriju jomā, ražo produktus ar ļoti augstu pievienoto vērtību. To nosaka tieši radošais jeb kreatīvais ieguldījums produkta tapšanā. Ja jūs izcērtat Latvijas mežus un eksportējat apaļkokus, produkta pievienotā vērtība ir ļoti zema, taču, ja jūs no apaļkokiem ražojat talantīga dizaina mēbeles, kuru pārdošanai izveidots profesionāli reklamēts zīmols un atbilstīga pārdošanas stratēģija, galaprodukta cena (un jūsu peļņa) var desmitkārtīgi vai pat simtkārtīgi pārsniegt ražošanas izmaksas.

Latvijas valdība, eksperti un sabiedrība, šķiet, ir vienoti uzskatā, ka Latvijas nākotne ir augstas pievienotās vērtības ražošanā. Cilvēki principā ir par to, ka mums būtu vairāk jāražo nevis zemas pievienotās vērtības preces, bet gan augstas pievienotās vērtības produkti — elektronika, kosmētika, reklāma, modes apģērbi vai interneta lapu dizains. Ir daudzkārt atzīmēts, ka Latvijas mazais iedzīvotāju skaits un dabas resursu trūkums mums neatstāj nekādu citu iespēju, kā vien pelnīt ar galvu un kāpināt uzņēmēju pašreizējo darba ražīgumu visos iespējamos veidos.

Valdība šajā ziņā ir darījusi savu. Ar valsts attīstību saistītie programmatiskie dokumenti, to skaitā Nacionālais attīstības plāns, runā par ieguldījumiem izglītībā un zinātnē — jomās, kurām piemīt augstas pievienotās vērtības radīšanas potenciāls. Jāteic, ka arī radošo industriju attīstība ir iekļauta gan Nacionālajā attīstības plānā, gan vidējā termiņa budžeta prioritātēs, un, manuprāt, šis ir viens no ļoti praktiskiem virzieniem, kurā būtu vēršama Latvijas attīstība.

Pie kritiskiem aspektiem gan jāpiemin tas, ka inovācijas Latvijā nereti tiek uzlūkotas pārāk tehniski (datori, automatizēti darba galdi u.c.), taču tehnoloģija pati par sevi nerada pievienoto vērtību — mēs zinām, ja nopērkam bērnam datoru, tas vēl nenozīmē, ka viņš noteikti sāks pasaules vēstures interaktīvu izpēti, daudz ticamāk šķiet, ka viņš pastiprināti apgūst datorspēles vai pieaugušo dzīves aspektus. Uzņēmējdarbībā tehnoloģiju attīstībai ir jāiet roku rokā ar kreativitāti — tikai tādā veidā, kā atzīst vadošie Eiropas ekonomisti, ir iespējams ražot patiešām augstas pievienotās vērtības produktus.

Latvijai piemīt dabiskas priekšrocības radošo industriju attīstībā. Nav šaubu, ka radoša darbība pie mums tiek uzskatīta par īpašu vērtību — katra kārtīga ģimene kaut vai bērna vispusīgas attīstības nolūkos uzskata par nepieciešamu viņu sūtīt uz kādu no 150 mākslas vai mūzikas skolām, cilvēki dzied koros, zīmē un glezno, darina suvenīrus un amatniecības produktus, sabiedrība iet uz teātriem un kino, arī grāmatu lasīšanas vai vismaz iegādes rādītāji valstī ir salīdzinoši augsti. Latviešu radošais potenciāls un tieksme pēc kaut kā augstāka par ķermeniskajiem un izdzīvošanas instinktiem sakņojas jau mūsu folklorā, kas apdzied izdomu, darināšanas un sacerēšanas tikumus. Ļoti svarīgs Latvijas radošā potenciāla avots ir arī mūsu multikulturālā pieredze. Tādēļ neizbrīna neparasti augstais talantīgu mūziķu, mākslinieku, rakstnieku, arhitektu un citu radošu profesiju pārstāvju relatīvais skaits Latvijā.

Nav šaubu, ka tā sauktajai “augstajai kultūrai” vienmēr būs sava pašvērtība, kas nav attiecināma uz jebkādām tirgus kategorijām. Visi nevar būt rakstnieki, kas saņem Nobela prēmiju, kādam ir jāsacer teksti arī reklāmas bukletiem. Un tas nav nekas slikts. Retā sieviete būtu ar mieru ikdienā valkāt kādu augstās modes ekstravaganci, tāpēc ir modes industrija, kas vienlaikus gan ģenerē augstās modes idejas, gan ražo samērīgas cenas apģērbu, ko labprāt ikdienā nēsā daudz cilvēku. Citiem vārdiem sakot, radošais potenciāls, kas “augstajā kultūrā” izpaužas vistīrākajā veidā, ir priekšnoteikums labi pārdodamu augstas pievienotās vērtības produktu ražošanai.

Te vietā būtu jautājums, kas gan kavē radošo industriju sevišķi strauju augšupeju Latvijā. Nekavē, protams, nekas. Latvijā jau patlaban ir piemēri konkurētspējīgu radošo industriju produktiem — Stendera ziepes, Emīla Gustava šokolāde, Laimas Kaugures lina ražotne Studija Naturals, Ērika Stendzenieka reklāmas aģentūra ZOOM, arhitektu biroji Sīlis, Zābers un Kļava, Arhis, f.l.tadao&lukševics un citi, animācijas filmu studija Rija, kinopilsētiņa Cinevilla, izklaides jomā darbojas Prāta vētra, Radio SWH, LNT un citi, galerija Garāža Berga bazārā, Mārtiņa Rītiņa restorāns Vincents, tāpat strādā pārsteidzoši daudz mazāk zināmu radošo industriju uzņēmumu, piemēram, mēbeļu izgatavotāji pēc pasūtījuma, suvenīru ražotāji un citi. Vairāki pētījumi rāda, ka radošās industrijas Latvijas kopproduktā rada lielāku pievienoto vērtību nekā, piemēram, lauksaimniecība.

Taču kopumā jāatzīst, ka konkurētspējīgu produktu ražošana Latvijā ne tuvu nav sasniegusi attīstītai valstij nepieciešamo kvalitāti un kvantitāti. Te arī nonākam pie “izaicinājuma”, jo jebkura produkta ražošana mūsdienu pasaulē nevar iztikt bez radošo industriju neatvietojamā pienesuma preču izstrādē, dizainā, noformējumā, mārketingā utt.

Ir vismaz divi nopietni argumenti, kas Kultūras ministrijai likuši ierosināt sadarbību ar Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministriju, lai izstrādātu radošo industriju atbalsta politiku, šajā procesā iesaistot arī uzņēmējus un nevalstiskos partnerus, piemēram, Radošās ekonomikas institūtu. Pirmkārt, radošo industriju attīstība valstij jāatbalsta tāpēc, ka tas ir pašas valsts interesēs (augstas pievienotās vērtības produktu ražošana). Otrkārt, uzņēmējdarbība radošo industriju nozarē saskaras ar problēmām, kas nav raksturīgas citām nozarēm. Pēdējās raksturošu sīkāk.

Radošo industriju uzņēmumu problēmas varētu sadalīt divās daļās — viena attiecas uz “industriju” jeb biznesa komponenti, bet otra uz “radošumu” jeb kultūras komponenti. Pie biznesa problēmām viena no “šaurajām vietām” ir finansējuma pieejamība, jo radošo industriju biznesam, līdzīgi kā jebkuram citam biznesam, nepieciešams sākuma vai attīstības finansējums, bet, tā sakot, ideju bankā nevar ieķīlāt, proti, tradicionālajās nozarēs, lai saņemtu kredītu, ir samērā vienkārši kā garantiju piedāvāt ražošanas iekārtas, kamēr radošajās industrijās tehnikas izmaksas mēdz nebūt noteicošās.

Par “radošajām” problēmām liecina novērojums, ka kultūras cilvēki nereti ir kautrīgi, nespēj noticēt vai iztēloties savas kreativitātes vērtību biznesa nozīmē un labāk iztikas pelnīšanai nododas savai kvalifikācijai un spējām neatbilstošiem tehniskiem darbiem, lai no tiem brīvajā laikā pievērstos “lielajai mākslai”. Ļoti svarīgi ir panākt, lai izglītības iestādes radošo profesiju pārstāvjiem līdzās profesionālajām prasmēm iemācītu arī darbībai brīvā tirgus apstākļos nepieciešamās iemaņas un atvērtību biznesa domāšanai. Vispārinot, varētu sacīt, ka valsts funkcija ir palīdzēt māksliniekam produktīvi sadarboties ar uzņēmēju.

Jau minētās starpministriju darba grupas uzdevums ir detalizēta radošo industriju politikas izstrāde, taču Kultūras ministrijai jau ir ieceru līmenī noformulēti perspektīvās darbības galvenie virzieni. Saskaņā ar valdības deklarāciju valdība ir apņēmusies “atbalstīt radošās industrijas, veidojot radošo industriju klasteri, iesaistot radošās savienības, izglītības iestādes un saistītās nozares, kā arī sekmēt jaunu mācību programmu izstrādi un īstenošanu dizaina jomā”.

Ir daudz apstākļu, kas liek mums izdarīt secinājumu, ka īpaša uzmanība būs jāpievērš dizainam. Dizains, kā zināms, tiek izprasts kā estētisko un funkcionālo kritēriju piemērošana jebkura produkta izstrādē. Tādā izpratnē tā nav nozare, bet gan ļoti svarīga komponente faktiski jebkura konkurētspējīga produkta — liela vai maza — izstrādē. Kurš gan vēlas braukt bieži lūstošā un neglītā automašīnā vai staigāt neērtās kurpēs? Sarunās ar uzņēmējiem un ekspertiem esam konstatējuši, ka Latvijā trūkst gan kompetences dizaina jomā, gan izpratnes par pievienotās vērtības pieaugumu, ko tas varētu sniegt jebkuras preces ražošanā. Tāpēc ir iecere iedibināt gan koledžas tipa modernu dizaina skolu Liepājā, gan vienlaikus stiprināt augstāko izglītību dizaina jomā Latvijas Mākslas akadēmijā. Starp citu nupat ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu ir sācis iznākt žurnāls Dizaina Studija un šogad pirmo reizi notiks Dizaina biennāle. Tīri ekonomiskās kategorijās runājot, būtu svarīgi panākt, lai dizains tiktu uzskatīts par inovāciju uzņēmējdarbības attīstībā un kvalificētos Eiropas naudas saņemšanai.

Ar šo publikāciju vēlos Kultūras ministrijas vārdā pieteikt, ka esam gatavi ciešai sadarbībai gan ar uzņēmējiem, gan ar kultūras cilvēkiem, kas vēlas (sa)darboties radošo industriju jomā. Arī Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministrija ir atvērta priekšlikumiem. Mums ir jāatceras, ka daudz piesauktās paraugvalstis Somija un Īrija savus panākumus ir kaldinājušas, veicot ieguldījumus izglītībā, zinātnē un kultūrā. Tieši dizaina jomā pasaulē spēcīgākie ražotāji ir atrodami Itālijā un Skandināvijas valstīs, kur dizainam bijusi pievērsa īpaša publiskā un privātā sektora uzmanība. Tādi ražojumi kā Nokia vai tamlīdzīgi ir milzīga radošā potenciāla auglis, kura rašanās iespēja ir arī mērķtiecīgas valsts politikas rezultāts. Radošās industrijas Latvijai piestāv, mūsu radošie prāti pelna un var pelnīt. Ar to gribu teikt, ka mērķtiecīga atbalsta politika kultūrai un radošajām industrijām no valsts puses ir vērtējama kā ieguldījums, kam ir un būs pozitīva ekonomiskās ietekmes bilance.

User-Driven Innovation has become a priority for companies and for governments. Within the past year, the national governments of  Denmark and Finland, as well as European-level policymaker groups have lifted the topic of user-driven innovation to the top of innovation policy agendas.

“Success in the global economy is increasingly determined by firms’ ability to respond innovatively to the changing views and needs of customers and users – the demand-side of the market. So far, the way in which market demand facilitates innovation has received less attention in European policy formulation than the private and public funding of R&D and expenditure on education, which typically represent supply-side policies. For this reason, it has become important to ensure that European innovation policy places sufficient emphasis on market demand and the needs of users. This requires that we take a fresh look at all available policy measures that are important in this respect…not to underestimate the importance of supply-side policies, but to point out the need to broaden the prevailing policy perspective.” [1]

Background

User-Driven Innovation has become a priority for companies and for governments. Within the past year, the national governments of  Denmark and Finland, as well as European-level policymaker groups have lifted the topic of user-driven innovation to the top of innovation policy agendas.[2]

A Description of User-Driven Innovation

User-driven innovation has been catalyzed by increasing global competition – and the challenge of developing exclusive knowledge and skills to remain internationally competitive. There is a need to change the way of thinking and the approach to innovation in order to develop solutions which are tailored to specific consumer values. Levering skills in the creative (e.g. design, etc.) and human sciences (e.g. sociology, anthropology, psychology, ethnology, etc.), and further developing the area of marketing science, can help to change the thinking.

To sustain a competitive edge, more focus must be given to developing meaningful consumer experiences and meeting users’ needs…and not simply those explicitly stated in market research – but rather those latent user needs which can be revealed by alternative analytical methods, and by the users themselves.

User-driven innovation can be characterized by:

·         more direct involvement of the user/consumer in the innovation process – either through observation processes, toolkits, user panels, or letting them do it themselves

·         a strategic focus on consumer pull – producing what sells, rather than selling what is produced

·         revenue-enhancing activities (vs. cost-cutting activities) by developing solutions that better meet consumer needs – investing more skills, energy and resources on understanding consumer needs and developing solutions that are more specifically targeted to meeting these needs (often resulting in increased product introductions)

·         use of multiple skills and perspectives in the innovation process – adding ethnologists, anthropologists and designers to the scientists, engineers and business specialists

The Rationale for Action

There are two primary reasons which have prompted the prioritization of user-driven innovation as a priority thematic area within Nordic Innovation Policy:

1.      The low innovation “hit rate”: 96% of all innovation projects do not reap returns; it is increasingly difficult to compete on price and technology-driven innovation.

Academic research and company experience has shown that levering ‘user-driven innovation’ approaches increases innovation ‘hit rates’ and levels of competitiveness. Although most companies already rely on and use user-driven innovation processes, there is not a well-developed, systematic method nor broad-based support for helping companies to further develop skills in this area – for developing a concept for user innovative (or “design”) thinking. In various interviews, companies themselves have expressed the need to have a better-balanced approach to product development – not having a ‘one-sided’ focus on technology; however, they do not know how to make this transition.

The world leaders with regard to user-driven innovation apply a multidisciplinary approach, combining for example engineering skills with design, anthropology or other relevant approaches. This fact is important for the structuring of the work with user-driven innovation, making networks between different competencies necessary – also across national borders. The Nordic countries currently possess strongholds within different relevant areas, and could benefit from pooling available skills and strongholds through a structured cooperation in this field.

2.      The recognition that innovation policy needs to address both the supply and demand sides of innovation.

In this region, as in other regions, innovation policy has generally focused on the scientific and technological drivers of innovation. However, the largest numbers of companies do not innovate based purely on these drivers. Rather, companies innovate based on advances in design, processes and an understanding of consumers needs COMBINED with advances in science and technology. Whereas much has been done to systematically support companies in conducting process innovation (typically by management consulting companies) and technical innovation (typically by public policy measures), little has been done to support companies in conducting user-driven innovation.

Countries in this region will not gain global competitiveness based on technology alone. Innovation driven by an understanding of users’ needs, values, and even users’ own expertise in product development, is also an integral part. Innovation is comprised of several parts: technological feasibility, business viability, and consumer desirability – working in concert (see figure below). Innovation policy and activities should reflect all of these components. That is not to say that more focus should be spent on supporting user-driven innovation at the expense of technology-driven innovation, but rather that more effort should be made in developing a balanced view of innovation, as well as developing a more balanced portfolio of innovation policy support measures.

[1] from the discussion note to the informal meeting of the EU competitiveness ministers, Jyväskylä  Finland, July 10-11, 2006
[2] see Creating an Innovative Europe, Report from the Aho Group and Putting knowledge into practice: A broad-based innovation strategy for the EU, European Commission, September 13, 2006 (COM(2006) 502 final)

[3] see Understanding User-Driven Innovation, Nordic Council of Ministers (TemaNord 2006:522)

Study on the Economy of Culture in Europe, commissioned by the European Commission,  highlights the direct (in terms of GDP, growth and employment) as well as the indirect (links between creativity and innovation, links with the ICT sector, regional development and attractiveness) contribution of the cultural and creative sectors towards the Lisbon Agenda.  It shows how culture drives economic and social development, as well as innovation and cohesion. The cultural and creative sector is a growing sector, developing at a higher pace than the rest of the economy. It also drives many other sectors of the European economy, and in particular innovation and ICT sectors. Full text on the EU website.

Other studies by MKW Wirtschaftsforschung include The “Creative Sector” – an engine for diversity, growth and jobs in Europe (2005) and Recommendations and trends for the Creative Industries (2006). They are published at www.cultural-economy.eu

Nils Fuglesangs, Artlab Copenhagen (Dānijas mūziķu izglītības centrs), 2006. gadā Rīgā piedalījās vairākos lietišķā radošuma veicināšnas pasākumos. Viņa runa Creativity as the driving force of employment and entrepreneurship Providus sabiedriskās politikas forumā 2006.gada 6. septembrī latviski ir publicēta Dienā:

Nākotne pieder tiem, kuri spēj izmest no prāta vecās zināšanas un ieviest jaunās, neizjūtot ne kripatas nožēlas vai neizgaisināmas nostalģijas. Lai ieviestu inovācijas gan zināšanās, gan produktos, ir vajadzīga laba ideja, bet labas idejas rodas tikai labās prāta vētrās. Lai izdomātu pāris projektu un lai viens no tiem izdotos, ir vajadzīgs aptuveni 3000 ideju. Vairākums cilvēku to nesaprot un izdara pārsteidzīgus lēmumus, rezultātā iegūstot sliktas inovācijas. Alberts Einšteins, kurš ar Rīgu saistīja lielas cerības un sapņus, atzina, ka nākotnes produktiem, domām un atklājumiem ir nepieciešams gan rotaļīgums, gan radoša “laika plašums”. Viņš reiz sacījis: “Ja kāda ideja sākumā nešķiet absurda, tad tā ir bezcerīga!”

Radošums un uzņēmējdarbība
Nils Fuglesangs, Artlab Copenhagen
DIENA, 2007. gada 12. janvāris
Rubrika: Kultūras Diena (16. lpp.)

Padara radošumu mūsdienu biznesa dzīvei piederīgu, savedot kopā profesionālus māksliniekus un uzņēmējus

Sens indiešu mīts vēsta, ka pirmsākumos cilvēki dzīvojuši līdzās dieviem. Cilvēkiem bijusi tāda pati vara, tādas pašas kaislības, tādas pašas radošās spējas un tādas pašas problēmas kā dieviem. Tomēr ilgi tas tā neturpinājās: cilvēki par savu dievišķo varu un spējām itin nemaz nerūpējās. Gluži pretēji, viņi centās tās savtīgi izmantot savā labā — uz citu rēķina, un cilvēku vidū tas radīja tikai nedarbus un bažas un skumdināja dievus. Kaut kas bija jādara, un dievi sapulcējās kopā, lai atrisinātu šo līdzsvara trūkumu un tik daudzu nelaimju cēloni. Tika nolemts cilvēkiem šo dievišķo varu atņemt, bet drīz vien radās jauna problēma: kur šīs spējas paslēpt, lai cilvēki tās vairs neatrastu?

Kāds no dieviem ierosināja paslēpt šīs spējas visdziļākajā okeānā uz pasaules. Nē, tas nederēs, vairāki dievi sacīja. Cilvēki meklēs šīs spējas, cik spēdami, un cilvēce nenobīsies pat no visdziļākā okeāna. Dažiem izdosies šīs spējas atrast, bet daudzi, to mēģinot, aizies bojā.

Nu, tad paslēpsim šīs spējas zemes vissausākā un viskarstākā tuksneša vidū, tālu prom no ūdeņiem. Tas mazinās cilvēku vēlmi meklēt dievišķās spējas. Tā jau varētu būt, viens no vecākajiem dieviem noteica, taču visiem tas drosmi nelaupīs, un tad mēs atkal būsim turpat, kur sākām! Pār dieviem nolaidās dziļš klusums.

Heirēka! Pēkšņi viens no jaunākajiem dieviem iesaucās, es zinu, kur šīs spējas paslēpt! Visi zināja, ka šim dievam patīk iet savu ceļu, bet viņš apvienoja gan vecās, gan jaunās idejas. Es zinu tādu vietu, kurā nevienam pat ne sapņos neienāks prātā meklēt: mēs šīs spējas paslēpsim pašā cilvēkā. Un nu visi piekrita, ka šī esot nevainojama slēptuve. Un tā arī bija… Cilvēce pazaudēja iekšienē paslēptās dievišķās spējas… vismaz uz ilgu laiku…

Vecā sabiedrĪbas modeļa beigas

Kopš industrializācijas ausmas, kas sākās aptuveni pirms 150 gadiem, mašīnas bijušas pārākas par cilvēkiem, bet fabrikas īpašnieks — pārāks par strādājošo. Daudzus gadus pietika ar smagu darbu, krāpšanos, radu būšanu un viduvējību, lai varētu dzīvot pieņemamu dzīvi pieņemamā vidē. Bet nu vairs ne.

Globalizācija un starptautiskā reorganizācija ir pielavījušās kā zaglis nakts melnumā. Ko darīt, un kā lai izdzīvo? Pēdējos piecos gados Dānija sastapusies ar kluso revolūciju. Ir pazuduši 200 000 darba vietu — pazuduši zilā gaisā, viena biedējoša vārda “ārpakalpojumi” pagaisināti.

Tieši pirms trim nedēļām tā smagi skāra arī Dāniju, kad mūsu pasaules slavenais zīmols LEGO — dažādu rotaļlietu ražotājs, paziņoja, ka pilnībā pārkārtos savu ražošanu uz ārpakalpojumu bāzes — Meksikā un Čehijas Republikā.

Šī līdz šim lielākā ārpakalpojumu piesaiste Dānijā ir likusi atvadīties no tūkstošiem darba vietu, kas pastāvējušas gadu desmitiem. Taču šo atvadu vietā nāks jauni biznesi. Tā mēs ceram… Un cerība ir jārod.

Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) jaunākie pētījumu rāda, ka ārpakalpojumi nav burvju dzira. Pētījumi rāda, ka nav vienas labākās prakses vai uzvaras stratēģijas, kas nosaka to, kurš uzņēmums (aptaujā piedalījās 500 globālu uzņēmumu) izdzīvos — vai nu pateicoties augstākam efektivitātes līmenim, straujākiem ārpakalpojumu piesaistīšanas tempiem, labākajām inovācijas spējām, vai arī vispār labu un labi apmaksātu darba vietu radīšanai.

Tomēr šī aptauja atklāj, ka ir vispārēja un spēcīga saite starp globāliem panākumiem un izglītības līmeni: ja sabiedrības kompetences līmenis tiek uzlabots un paaugstināts, realizējot mūžizglītības stratēģiju, tiek uzlabotas arī sabiedrības spējas jebkurā brīdī adaptēties globālajai dienas kārtībai un izdzīvot.

Citiem vārdiem sakot, ir pienācis laiks precīzi citēt veco, labo Čārlzu Darvinu, precīzi, nevis tā, kā viņš citēts pēdējos 160 gadus. Darvins neteica: “Izdzīvot nozīmē būt spēcīgākajam,” kaut arī tas ļoti atbilda topošajai kapitālisma pasaulei. Viņš sacīja: “Izdzīvos nevis spēcīgākā suga, bet gan tā, kurai ir vislabākās sociālās adaptēšanās spējas.” Un tas ir gluži kas cits, bet labāk vēlu nekā nekad. Mūsdienās tas ļoti atbilst globalizācijas un inovāciju laikmetam.

Mūsu lomas sabiedrībā nepārtraukti mainās. Agrāk par inovācijām atbildēja uzņēmumi un institūcijas, kas sacentās, lai apmierinātu augošās patērētāju prasības. Tās bija vienvirziena attiecības, no zinātnieka pie lietotāja, no tirgus pie patērētāja, no laboratorijas uz mājām. Šādā sabiedrībā radošā procesa rezultāts ir jauns produkts. Henrijs Fords un viņa revolucionārais konveijers un tā pamatā esošā filozofija, kas ļāva masām iegādāties Ford T modeli, ir šī laikmeta milzu ikona. “Varat dabūt mašīnu jebkurā krāsā, kādā vēlaties, ja tikai tā ir melna…” Gribat — ņemiet, negribat — neņemiet.

Tagad tas viss ir jau vēsture, un šajā ceļā tiek pieredzētas plašas pārmaiņas — ne tikai vienā, bet daudzos virzienos. Pilnībā attīstītā zināšanu sabiedrībā inovāciju/radošā procesa rezultāts ir nākamais inovāciju process, kas produkta radīšanā iesaista gala lietotāju. Tādējādi inovāciju process paliek atvērts. Piemēram, BMW Leipcigā katru modeli komplektē atbilstoši klienta vēlmēm, taču joprojām funkcionē atbilstoši konveijeram, lai samazinātu izmaksas, taču tas vairs nav tālu no tā konveijera, kuru Čārlijs Čaplins izmantoja filmā Mūsdienas. Atšķirība starp laboratoriju un mājām sāk gaist.

XXI gadsimtā parauga lomu, kura zinātniekiem bija XX gadsimta ekonomikas un sabiedrības attīstībā, ir pārņēmis cilvēka radošums vispār. Šī pēkšņā un globālā paradigmas maiņa veido manis pārstāvētā Artlab mugurkaulu un ir bijusi mūsu pēdējo gadu panākumu atslēga.

Pirms 100 gadiem darbs bija 99% sviedru un 1% iedvesmas. Šodien darbs ir 99% iedvesmas un 1% sviedru. Mazāk ir vairāk. Industrializācijas laikmets drīz sabruks, tā vietā nāks cilvēka radošuma laikmets — arī Latvijā, kaut gan tas varbūt nedaudz aizkavēsies, tāpēc ka daudzi uzņēmumi no Dānijas izmantos ārpakalpojumus.

Radošuma laikmets pamatojas daudzveidībā un dažādībā, nevis standartizācijā un vienveidībā, kas bija slavenas industriālās sabiedrības laikmetā. Dānijā valdība ir tikko publicējusi stratēģiju par to, kā izvadīt Dāniju cauri šiem pārmaiņu laikiem.

Neatdariniet Nokia

“Mums vajadzētu paraudzīties uz Somijas Nokia,” sacīja mūsu premjerministrs, “pārņemt daļu no viņu filozofijas, kas ļāva viņiem pārveidot vecmodīgu gumijnieku fabriku par mūsdienīgu, modernām tehnoloģijām aprīkotu mobilo telefonu ražotni, kas šobrīd Somijā nodrošina pusi no valsts ieņēmumiem.” Vai šī ir gudra stratēģija? Iespējams, taču tā jau ir realizēta un, manuprāt, ļoti lielā mērā balstās uz tradicionālo industriālo standartizāciju un stingru racionālismu.

Mums vajadzētu piešķirt dāņiem lielākas nodokļu atlaides, lai atbalstītu un veicinātu radošumu un privātu iniciatīvu. Taču vissvarīgāk un vislabāk ir ieguldīt apjomīgas investīcijas un finansējumu izglītībā, zinātnē, jaunas pieredzes ekonomikas centros, izveidot maģistra programmas pieredzes ekonomikā un inovācijās.

Realizējot šādu stratēģiju, Dānijai vajadzētu kļūt par pasaules vadošo zināšanu sabiedrību, vadošo inovāciju valsti un pieredzēt spēcīgu radošo industriju un ekonomikas kopumā izaugsmi.

Kāpēc jūs nevarētu šo stratēģiju tūlīt pat nokopēt? Nedariet to, jo es patiešām ticu, ka tas nenesīs patiesas pārmaiņas. Tādējādi mēs tikai investēsim (atkal!) ietvara nodrošinājumā, iekams nav nodrošināts saturs, ķieģeļi nāks pirms smadzenēm, mēs celsim mauzolejus, ne dzīvi. Resursu un cilvēkresursu ziņā mēs tālu atpaliekam no BKIĶ valstīm (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna). Neraugoties uz mūsu senajām tradīcijām un augsto izglītības līmeni, Ķīnā KATRU gadu tiek iegūts 260 reižu vairāk doktora grādu nekā Dānija spēj saražot 10 gados.

Godkāre ir viena lieta. Realitāte — kas cits. Pievērsīsimies šim vienam piemēram: varam mēģināt iedomāties, cik Latvijas iedzīvotāju (vai arī Dānijas) ir spējīgi piemēroties vai gatavi sastapties ar globālā ciemata izaicinājumiem vai visu to, par ko politiķi runā bez mitas. Vai jūsu cilvēki tik tiešām ir nodevušies inovācijas laikmetam, zināšanu sabiedrībai, vai viņi ir gatavi globālajai konkurencei un dienas kārtībai?

Ir viens augstākā mērā neakadēmisks paņēmiens, kā to noskaidrot, proti, ieejot internetā. Kāda ir pasaules un Latvijas šī brīža dienas kārtība. Ja pameklēsiet Google programmā vārdu SEX, dabūsiet 689 miljonus starptautisku ierakstu un 316 000 — Latvijas. Ja ievadīsiet vārdu INNOVATION (inovācijas), tad dabūsiet 806 miljonus starptautisko atbilžu un 93 300 Latvijas. Citiem vārdiem sakot, inovācijas ir baigi ielikušas seksam, kļūdamas par daudz aktuālāku tematu, tomēr tikai starptautiskā mērogā. Latvijā vecais labais sekss joprojām ir temats nr. 1. Taču neraizējieties, jūs neesat vieni paši. Es šādu pētījumu veicu arī Dānijā, iegūstot tādus pašus rezultātus.

Šķiet, ka šis kalns šķir politiķu ambīcijas un cilvēkus visapkārt Baltijas jūrai. Un šis taisnākais ceļš varētu izrādīties noderīgs, jo ne sekss, ne inovācijas nekur nepazudīs. Burvju atslēgas vārds ir radošums.

Gadu desmitiem ilgi dāņu studentiem un zinātniekiem ir mācīts izdarīt visu kārtīgi un neiet vieglākās pretestības ceļu. Tas esot neētiski un neliecinot par sāncensības garu. Ja tev nepadodas matemātika, tad varēsi apmeklēt papildu nodarbības, lai uzlabotu savas matemātikas prasmes, taču tāpēc tu nesāksi to mīlēt vai lietot. Daudzi cilvēki, neraugoties uz to, ka matemātiku mācījušies daudzas stundas, sasniegs tajā tikai viduvēju līmeni. Un ja tev jau pamatskolā vai vidusskolā padodas zīmēšana vai mūzika, tad tu noteikti apmeklēsi vēl papildus matemātikas un aritmētikas stundas viscēlāko nolūku vārdā — lai glābtu savu dvēseli un nodrošinātu savu nākotni uz zināšanām bāzētā sabiedrībā. Izglītības sistēmā joprojām tiek uzskatīts, ka nekas nav pārāks par racionālām zināšanām. Sistēma, kas iemāca nevis to, kā domāt, bet ko domāt!

Tas ir nožēlojami un atklāj, ka veci ieradumi ir noturīgi, neraugoties uz to, ka gan Ķīna, gan MIT pētījumi piedāvā jaunas zināšanas un loģiku. Lielumam un resursiem ir nozīme. Un gan Latvijai, gan Dānijai būtiski pietrūkst kritiskās masas. Mums vienkārši ir pārāk mazs iedzīvotāju skaits, bet arī skudras, gudri rīkojoties, var cīnīties un panākt pārmaiņas.

Sagatavoties — Šaut — mĒrĶĒt!

Mums ir jāiemācās atbrīvot savas iekšējās spējas, būt rotaļīgiem, radošiem, ziņkārīgiem un izbrīnītiem. Mēs mēdzam aizmirst, ka par pasaules lielākajiem atklājumiem vai izgudrojumiem ir jāpateicas dievišķai sakritībai, muļķībai, nejaušībai un kaislīgām rotaļām. Tikai pateicoties masveida krāpšanai un ļoti slepenai un radošai stāstu stāstīšanai, mēs domājam, ka mūsu nākotne ir atkarīga TIKAI no racionāliem, nopietniem pētījumiem, kas veikti laboratorijā aiz grāmatu kaudzēm un augstiem nožogojumiem. Patiesībā tieši radošums un bezbailīgā parole “Sagatavoties — šaut — mērķēt!”, nevis iepriekš paredzamā “Sagatavoties — mērķēt — šaut!” pagātnē nodrošināja vismodernākos rezultātus. Kāpēc to atkal neizmēģināt nākotnē?

Nākotne pieder tiem, kuri spēj izmest no prāta vecās zināšanas un ieviest jaunās, neizjūtot ne kripatas nožēlas vai neizgaisināmas nostalģijas. Artlab mēs to pierādām katru dienu, un šis apgalvojums iegūst aizvien lielāku atbalstu. Lai ieviestu inovācijas gan zināšanās, gan produktos, ir vajadzīga laba ideja, bet labas idejas rodas tikai labās prāta vētrās. Lai izdomātu pāris projektu un lai viens no tiem izdotos, ir vajadzīgs aptuveni 3000 ideju. Vairākums cilvēku to nesaprot un izdara pārsteidzīgus lēmumus, rezultātā iegūstot sliktas inovācijas. Alberts Einšteins, kurš ar Rīgu saistīja lielas cerības un sapņus, atzina, ka nākotnes produktiem, domām un atklājumiem ir nepieciešams gan rotaļīgums, gan radoša “laika plašums”. Viņš reiz sacījis: “Ja kāda ideja sākumā nešķiet absurda, tad tā ir bezcerīga!”

Un kas gan varētu būt vēl vairāk ar praktisko realitāti nesaistīts un šķietami absurds kā profesionāls, radošs mākslinieks? Kopš tā brīža, kad dāņu kinorežisors Larss fon Trīrs un viņa brāļi iekš Dogmas atnāca, ieraudzīja un uzvarēja pasauli, tādējādi palīdzot nozīmolot Dāniju kā vienu no kino lielvalstīm, atkal — pēc 90 tuksnesī pavadītiem gadiem — RADOŠUMS ir kļuvis par vēl spēcīgāku paroli. Šobrīd tā skan arī ārpus mākslas pasaules.

Dānijas kinoindustrijai, kurai pēdējo 10 gadu laikā valsts katru gadu piešķir atbalstu 20 miljonus latu, drīz vien sekoja dāņu popmūzikas grupa Aqua. 2000.gadā, kad valdība ieraudzīja un saprata, ka šo četru jauniešu ģenerētie eksporta ieņēmumi pārsniedza pasaules slaveno dāņu bekona eksporta ienākumus, dienas gaismu ieraudzīja jaunas stratēģijas. Pamazām izveidojās dinamiskā dueta Māksla&Bizness aprises un forma, taču joprojām klusiņām, ārpus centrālo prožektoru gaismas. Kā jau es iepriekš sacīju, veci ieradumi tik ātri nemirst, tāpat kā ar tiem saistītie stāsti.

Šobrīd Dānijā ir 15 000 profesionālu mākslinieku, un, pateicoties gan kinoindustrijai, gan popmūzikai, šie radošie talanti ir radījuši vairāk nekā 150 000 darbu jomā, ko saucam par radošajām industrijām. Šīs industrijas kā daļa no Dānijā topošās pieredzes ekonomikas kopš 1997.gada katru gadu lielā mērā nodrošina arvien lielāku daļu Dānijas nacionālajā ekonomikā.

Dānijā pieredzes ekonomikas radītais gada apgrozījums un eksporta ieņēmumi ir pusotras reizes lielāki nekā mūsu slavenajai lauksaimniecības nozarei, kā arī veido 16% mūsu eksporta ieņēmumu. Neraugoties uz to, mēs joprojām sevi pasniedzam un lepojamies ar sevi kā ar lauksamniecības valsti, bet tas ir izskaidrojams tikai ar ilgo lauksaimniecības smagās lobēšanas un stāstu stāstīšanas vēsturi. Tiešām ir žēl, tas arī laupa drosmi, tomēr nauda tik tiešām nerunā tik skaļi, ja tā nāk no autonomiem, radošiem cilvēkiem, kurus sabiedrība aizvien ir uzskatījusi par autsaideriem. Tāpēc arī apvienojušies mākslinieki ir reti sastopami, un daži cilvēki mūsdienu pasaulē var uzskatīt to par veiksmi.

Tomēr iespējams, ka drīz notiks sardzes maiņa. Mūsu valsts ūdens apgāde, mūsu līči un līcīši cieš, tie ir uz nāves sliekšņa tieši zemnieku un viņu aizvien augošo cūku fermu un to radītā piesārņojuma dēļ. Aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta radošumam un kultūrai, kas varētu glābt moderno cilvēku, moderno darba dzīvi un modernās ģimenes vērtības. Ja cūkas un piesārņojums sagādā tūlītēju maltīti izdzīvošanai, tad pašlaik radošums un kultūra atdod mūsdienu cilvēkiem viņu paslēptos spēkus — caur naudu, veselību, vērtībām un nākotni, kas ļauj tiem spert bumbu globālajā futbola mačā.

RadoŠums ir galvenais resurss

Starptautiskā konsultantu kompānija PriceWaterhouseCoopers ir tikko aplēsusi, ka līdz 2010.gadam globālā radošā industrija nodrošinās 100 miljardus latu lielu apgrozījumu. Bet, kā pārvērst šos skaitļus nacionālajā stratēģijā un konsekventā ikdienas dzīvē? Nu, tam vajadzīga Artlab.

Artlab ir daļa no Dānijas Mūziķu savienības, to izveidoja 1998.gadā ar mērķi nodrošināt profesionālo mākslinieku izdzīvošanu Dānijā, pirms viņi būtu spiesti sākt strādāt parastu darbu, kas neprasītu viņu pamatprasmju izmantošanu. Globālajā pasaulē redzamība un rentabilitāte ir kļuvušas vienlīdzīgas pastāvēšanai, un mēs rīkojām kursus māksliniekiem, lai uzlabotu viņu zināšanas par šo faktu. Vēlāk nāca misija atļaut profesionāliem māksliniekiem personiski aktīvi iesaistīties sabiedrībā, kā arī kļūt par līdzspēlētājiem gan mākslā, gan biznesa dzīvē.

Par lielu pārsteigumu daudziem cilvēkiem, kuri strādā izteikti zināšanās pamatoto nozaru uzņēmumos, viņi, sastrādājoties ar profesionāliem māksliniekiem, saprot, ka kļuvuši radošāki. Tā rezultātā ātri vien parādās pārsteidzoši rezultāti. Tas notiek tāpēc, ka mākslinieki vairāk paļaujas uz intuīciju, nav pārslogoti ar faktu zināšanām, tāpēc iet taisnākās takas un izvēlas mazākās pretestības ceļus. Mēs esam novērojuši, ka mākslinieki aizdedzina no jauna zināšanu darbinieku slēptās radošās spējas un radošums, kas tik daudzos bija pazudis izglītības un baiļu no neizdošanās dēļ, atdzimst.

Šobrīd radošums ir resurss numur viens. Tas ir visjaunākais izgudrojums, tas ienes pārmaiņas sabiedrības ieguvumā, biznesā un garīgajā līdzsvarā. “Pēc neveiksmes paātrināti uz priekšu!” — tagad kļūst par jocīgu darba dzīves daļu un par patiesu inovāciju priekšnoteikumu. Aust jauna un radoša dienaskārtība — pateicoties faktam, ka cilvēki sapratuši — iztēles un inovācijas izcelsmes avots ir viens un tas pats. Radošums ir uz palikšanu.

Esam redzējuši, kā aktieri, kinorežisori un operdziedātāji vada mācības mūsu valsts armijai, transporta sistēmai, policijas vienībās vai skolotājiem, kuriem ir paniskas bailes satikties ar bērnu vecākiem. Nāk aktieri un uzlabo priekšnieka un darbinieku komunikāciju, izmantojot un iemācot vienkāršas aktiermeistarības prasmes. Dizaineri un gleznotāji palīdz pārveidot fabrikas iekārtojumu, lai veicinātu radošas vides rašanos. Kino veidotāji palīdz vizualizēt fonu un radīt jaunus scenārijus jauniem produktiem, tādējādi iekveldinot jebkuru zinātnieku grupu, kurai uzticēta jauna produkta attīstība vai izgudrošana. Vadības grupas iemācās atbrīvoties no saspringuma un kļūt par darbaudzinātājiem, ne karaļiem. Saskaņā ar Čārlza Darvina teorijām biznesa boss, alfa līderis, drīz vien būs tikpat izmiris kā Tyrannosaurus Rex, jo arī šai sugai savā laikā bija sociālās adaptācijas problēmas.

Personiskajai motivācijai un personiskajai atbildībai par dažādiem, bet būtiskiem inovācijas posmiem ikdienas darba dzīvē ir izšķiroša nozīme. Māksliniekam viegli izdodas mainīt ikdienas rutīnas, radoši vaicājot “kāpēc” un “kā”, lai atrisinātu vitāli svarīgus uzdevumus. Mazais vārdiņš “kāpēc” bieži vien ir daudzu pārmaiņu avots, jo vairumā gadījumu atbilde ir: “Tāpēc, ka mēs vienmēr esam tā darījuši!” Ja vēlaties iekļauties globālajā sabiedrībā un konkurencē, tad šāda atbilde ir fatāla. Mākslinieki bieži vien tiek uztverti kā mazais puika pasakā par karaļa jaunajām drānām (viņš ir pliks!).

Un vislabākais: šī mākslinieku iesaistīšanās palīdz ienest radošumu visos mūsu sabiedrības nostūros un atklāt cilvēku slēptās spējas vispār — neatkarīgi no izglītības līmeņa, izcelsmes, ādas krāsas vai statusa. Tikai tādējādi iespējams panākt vietējas un globālas pārmaiņas. Tas ienes devību — radošuma galarezultātu — ikdienas dzīvē un padara nākotni iegūšanas vērtu.

Devība mums ir ļoti vajadzīga — tūdaļ un bez kavēšanās. Atcerieties, ka ikviens varens piedzīvojums vai ceļojums sākas AR VIENU MAZU PIRMO SOLI!!! Bez šī soļa piedzīvojums nav iespējams. Taču esiet uzmanīgi — radošums var kļūt par atkarību mūža garumā.

Lai dievi ir ar JUMS!

***

Raksts ir nedaudz īsināts variants runai Creativity as the driving force of employment and entrepreneurship, kas nolasīta Providus sabiedriskās politikas forumā Mērķis: Izglītots un radošs cilvēks 2006.gada  6. septembrī.

Raksta pilns tekstsSociālantropologs Roberts Ķīlis – žurnālā Impulss (avīzes Dienas bizness pielikumā 02.2007):

Jaunrades centra trīs vaļi  ir tehnoloģijas, talants un tolerance (3T).

Acīmredzot kopējās cerības inovāciju veicināšanas tautsaimniecībā  nevar likt tikai un vienīgi uz zinātniekiem un augsto tehnoloģiju speciālistiem. Nepieciešami ir arī mākslinieki un pat lielā skaitā, tā radot  labvēlīgu kopējo sabiedrisko fonu jaunām idejām un paņēmieniem.

Grupēšanās, noslēgtiba, kategoriskums spriedumos par citādo var izrādīties pietiekami kavēkļi, lai Rīga nekad īsti nekļūtu par iedvesmas pilsētu.

Sociālantropologs Roberts Ķīlis – žurnālā Impulss (avīzes Dienas bizness pielikumā 01.2007):

…lielas un augsto tehnoloģiju kompānijas izmisīgi raugās pēc kādas īpašas kompetences, ko tās nevar atrast savā vidū (vai nevar atrast pietiekoša daudzumā).  Tāpēc tās gatavas pat pielāgoties savu potenciālo darbinieku dzīves stilam un atteikties no uzvalkiem, CV konkursiem un darbā iekārtošanas standartintervijām. Šī kompetence ir radošums jeb kreativitāte.

Kas ir radošums?  Radošs ieguldījums ir idejas, produkti vai risinājumi, ko novērtē kā oriģinālu, kā jauninājumu un atbilstoši vai potenciāli lietderīgu attiecīgajā situācijā. Radošumu var un vajag izpaust jebkuram darbiniekam jebkurā pozīcijā.  Radošums nozīmē  īpašu domāšanas un ieražu kombināciju, ko var kultivēt gan indivīds, gan sabiedrība. Tie un tās, kas nodarbojas ar jaunradi, Ričarda Floridas vārdiem runājot, pieder pie radošās šķiras. Šis jaunais, pagājušā gadsimta 90. gados izveidojies cilvēku slānis kļuvis par visnozīmīgāko ekonomiskās attīstības faktoru. Viņu  ietekme nesakņojas mantotā īpašumā vai politiskā varā multinacionālās korporācijās, bet gan asprātīgā jaunrades izdomā un spējā uzminēt Rietumu sabiedrības aātri mainīgās patērētāju intereses.

Raksta pilns teksts (.pdf)

Emīls Rode, MBA un dizaina domātājs – žurnālam Dizaina studija (1/2007):

Dizains, par kuru ir vērts runāt, ir dizains, kas rada vērtību.
Dizaina loma sabiedrībā ir risināt problēmas, turklāt risināt tās ar eleganci, izmantojot pēc iespējas mazāk resursu, lai iegūtu maksimālo rezultātu.
Tehnoloģija ir bezpersoniska; dizains saistās ar humānismu, cilvēcisko un individuālo pieskārienu.

Publikācijas pilns teksts PDF datnē.

Kas nosaka dizaina vietu sabiedrībā – mode vai nepieciešamība?
Emīls Rode, MBA un dizaina domātājs

Sākot atbildēt uz šo uzstādījumu, mans jautājums ir, kā sabiedrība izprot dizainu, un ko sagaida no dizaina? Dizains, par kuru ir vērts runāt, ir dizains, kas rada vērtību. Pirms dažām nedēļām Zviedrijā piedalījos konferencē ar nosaukumu ‘Design of Prosperity’ – pārticības, uzplaukuma dizains. Un šis, manuprāt, ir vienīgais aspekts kā un kādēļ ir vērts runāt par dizainu. Pārticības, labklājības radīšana, dzīves kvalitāte caur dizainu nozīmē ne tikai to, ka mums ir labākas lietas, bet arī to, ka mēs dzīvojam labāk, gudrāk, bagātāk visos veidos.

Ja sabiedrība joprojām domā, ka dizains ir ātras automašīnas un ekskluzīvas virtuves iekārtas, tad bez tā noteikti var iztikt. Dizaina loma sabiedrībā ir risināt problēmas, turklāt risināt tās ar eleganci: izmantojot pēc iespējas mazāk resursus, lai iegūtu maksimālo rezultātu. Dizaina virsvērtība ir tā, ka tas rada arī pozitīvas emocijas: ideāli dizaina risinājums ir estētiski pievilcīgs, sociāli atbildīgs, ekoloģiski ilgtspējīgs. Tehnoloģija ir bezpersoniska; dizains saistās ar humānismu, cilvēcisko un individuālo pieskārienu. Attīstītās rietumvalstis ir nonākušas pie dizaina kā pēdējā un svarīgākā instrumenta, lai radītu un stiprinātu savu konkurētspēju. Agrāk izšķirošo lomu spēlēja tehniskais risinājums, šodien tehniskā kvalitāte ir pašsaprotama, bez tās tirgū produkts nenoturēsies vispār, jo tehniski nepilnīgu produktu neviens nepirks. Ja mēs varam ražot jebko, kas ir tas, ko mēs ražosim? Pēc ģeniāla impulsa neviens vairs neko nedara, procesā iesaistās dizaina pētniecība jeb izziņa, kas analizē sabiedrības attīstību un vajadzības; dizains kļūst aizvien sarežģītāks un gudrāks. Bet dizaina procesā ir iesaistīti ne tikai dažādu jomu speciālisti, bet tikpat labi arī produkta lietotāji. Interneta enciklopēdija Wikipedia ir piemēram produktam, kas ir pilnībā lietotāju radīts; bet arī daudzos citos produktos arvien svarīgāka ir lietotāju iesaistīšanās – tā vairs nav spēle vienos vārtos.

Domājot par Latvijas situāciju, man šķiet, ka mums šodien īsti nav dizaineru, uz kuriem atsaukties. Ja mums būtu kāda vietējā zvaigzne, kāds piemērs, pēc kura tiekties, tas ļautu aktualizēt dizaina problēmu sabiedrībā. Retrospektīvos līmeņos viss ir kārtībā, mēs varam vilkt ārā apgleznotus šķīvjus, radioaparātus, mopēdus un ar tiem lepoties, tāpat kā atsaukties uz kino vēsturi vai arhitektūru. Taču, somiem, piemēram, ir gan pagātnes dižgari, gan 60. gadu zvaigznes, gan mūsdienu autoritātes. Mēs visi dizainu lietojam, tātad piedalāmies spēlē, bet vai latviešu dizaineriem šajā spēlē vispār ir vieta? Uz to atbildēt var tikai viņi paši. Situāciju vairāk glābj arhitekti – tādi kā Kronbergs, Sīlis, vai Kalinka – kas ir spējuši radīt mūsdienu vērtības, par kurām nav jākaunas. Mums ir vajadzīgi jauni „īsie stāsti” – gan pašu patēriņam, gan lai stāstītu citiem; ja mēs sakām „Mihails Eizenšteins”, mēs varam parādīt Alberta ielu. Ja mēs sakām „dizains no Latvijas”, ko mēs varam parādīt?

Jautājumā par dizaina nozīmi valsts ekonomikā ir divas puses – dizaineri un uzņēmēji. Pie kam, gan uzņēmēji var meklēt citu valstu dizainerus, gan dizaineri meklēt darbu ārpus valsts – gan vienā, gan otrā gadījumā varēsim lepoties ar mūsu dizaina panākumiem. Ieguvēji no laba dizaina ir visi: gan tā radītājs, gan pasūtītājs, gan lietotājs, gan sabiedrība. Šeit ir ļoti skaidra paralēle ar labu arhitektūru.Valsts dizaina procesu var tiktāl organizēt, cik tā pati spēj būt laba dizaina pasūtītāja. Pagaidām mūsu valsts nedemonstrē labu gribu, ar kvalitāti neizceļas ne kopējā valsts identitāte, ne atsevišķu institūciju publiskie tēli, kas ir stipri viduvēji. Valsts šo procesu nevada, kaut tas varētu būt viens no nacionāla dizaina attīstības veidiem. Valsts vai pašvaldība kā liels pasūtītājs – tā tas ir Ziemeļvalstīs – var uzstādīt nosacījumus, darba uzdevumā, piemēram, liekot izpildītājam objektā kā materiālu izmantot koku. Vietējie inženieri, rūpnieki un dizaineri tad strādā pie konkrētā risinājuma. Tā apzināti tiek veidota gan identitāte – vēstījums par to, ka koks ir ekoloģisks, atjaunojams, vizuāli pievilcīgs un runā par tautas piederību – gan tiek atbalstīta vietējo kokrūpnieku attīstība. Tas, ka mežiem bagātajā zemē Latvijā masveidā aizstāj koka logus ar plastmasu, ir it kā smieklīgi, bet patiesībā pat nav smieklīgi. Mūsu valsts pozicionējas kā izcili izglītota, Latvijā ir viens no augstākajiem studentu skaita rādītājiem Eiropā, taču var izglītoties un neko nesaprast. Mēs paši varam izvēlēties, kādu dzīvi dzīvot. Ja mums katram iekšā sēdētu mazs dizaineris, varbūt mēs iztiktu bez visām zvaigznēm.

Barbara Ābele, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore, KM Dizaina padomes priekšsēdētāja – žurnālam Dizaina studija (1/2007):

Dizains ir komandas spēle – kolektīva, stratēģiska, bezgala radoša, komunikabla un ilgstoša.

Latvijas dizaina niša varētu būt dizaina scenāriji sabiedrības psiholoģiskai atveseļošanai.

Pārtikušas sabiedrības, arī mēs, vairs neiegādājas lietas tādēļ, ka tās trūktu, bet tādēļ, lai personificētu sevi ar kādu tēlu – noskatītu vai izdomātu.

Publikācijas pilns teksts PDF datnē

Helsinku Dizaina un mākslas universitātes rektors Irje Sotamā (Yrjo Sotamaa) – intervijā žurnālam Dizaina studija (1/2007):

Māksla ir pašizpausmes veids, toties dizains ir problēmu risināšana.

Dizaina pievienotā vērtība veido gandrīz 99% no produkta reālās vērtības.

Ir svarīgi iemācīt strādāt multidisciplinārās komandās, nevis būt "stepes vilkiem", kas savā prātā un vienatnē rada dizaina produktus.

Intervijas pilns teksts: 5MB PDF datnē

Diena, 2007. gada 9. janvāris, Komentāri un viedokļi (2. lpp.)
Pēteris Vinķelis, Radošās ekonomikas institūta valdes loceklis

Valsts prezidentes un premjera Jaungada uzrunās īpaša vieta bija atvēlēta zinātnei, izglītībai, inovācijām un radošumam. Premjers vēlreiz apsolīja krietnu finansējumu zinātniekiem, it īpaši tiem, kuri sadarbojas ar uzņēmējiem. Viņa teiktajam jau ir taustāms pamats — zinātnei, pētniecībai un inovācijām "septiņos treknajos gados" (2007.—2013.) Eiropas struktūrfondu finansējums vien paredzēts vismaz 447 miljonu eiro apjomā. Tāda investīcija, protams, var jūtami veicināt Latvijas konkurētspēju. Protams, ja šie līdzekļi reāli sekmēs jaunu produktu un pakalpojumu izveidi, novatoriskus biznesa procesus un biznesa modeļus, nevis tiks "apgūti" tāpēc, ka ir pieejami.

Tomēr finansējums vien negarantē nepieciešamo rezultātu, jo populārais inovācijas skaidrojums — "nauda rada jaunas zināšanas, jaunas zināšanas rada naudu" — nedarbojas automātiski. Par ieguldījumiem salīdzinoši šaurajā izgudrotāju un ražotāju grupā, konkrētos zinātnieku, inženieru un uzņēmēju kopdarbības projektos Latvijai vēl svarīgāka ir plaša un konsekventa politika jaunveides (inovācijas) spējas palielināšanai visā sabiedrībā, it īpaši izglītībā, kā arī visplašākajā uzņēmumu un sabiedriskā sektora lokā.

Mēs zinām, ka, pat daudzkāršojot finansējumu zinātnei un pētniecībai Latvijā, tas gadā būs salīdzināms ar vienas lielas starptautiskas kompānijas vai universitātes pētījumu nedēļas budžetu. Latvija nekad nebūs pētniecības lielvalsts globālā mērogā. Tāpēc ir bīstami ļauties ilūzijai, ka pašmāju zinātnieku un ražotāju sadarbībai piešķirtā nauda kļūs par "burvju nūjiņu" konkurētspējas un ražīguma izaugsmei. Tāpat bīstami ir cerēt, ka visas tautsaimniecības izaugsmi Latvijā var balstīt tikai uz jaunu augsto tehnoloģiju nozaru attīstību. Mēs nevaram ignorēt faktu, ka Indijā un Ķīnā ik gadu darbu sāk pusmiljons jaunu zinātnieku un inženieru, kas globālajā tirgū konkurēs ar Latvijas augstskolu inženierzinātņu absolventiem.

Pilnīgi pamatoti uzskatot jaunveidi par sabiedrības un ekonomikas attīstības dzinējspēku, Latvijai ir jāspēj palielināt jaunveidotspēju ikvienā jomā — ne tikai komercializējamā pētniecībā un ražošanā vai augsto tehnoloģiju ieviešanā. Ražīgums tradicionālajās ekonomikas nozarēs jāpaaugstina, tajās ieviešot arī ārpus Latvijas radītas zināšanas un tehnoloģijas. Tēlaini izsakoties, 99% jaunievedumu Latvijā balstās citur izgudrotu divriteņu radošā pielietošanā, nevis Latvijā izgudrotu divriteņu ražošanā. Un arī 99 procenti no Latvijā izgudrotajiem divriteņiem, jācer (ņemot vērā kaut vai darbaspēka nepietiekamību), tiks ražoti ārpus Latvijas.

Nenoliedzot to, cik svarīga ir jaunu zināšanu un tehnoloģiju radīšana un tajās balstīta ražošana Latvijā, es vienlaikus gribu apgalvot, ka Latvijas globālās konkurētspējas atslēga var būt tikai visplašākā jeb "masveida" jaunveide — spēja atraisīt radošumu (kreativitāti), šeit attīstīt, piesaistīt un noturēt talantus, tāpat spēja ieviest jaunradītās vai atkal atklātās vecās idejas visās jomās — no sociālās aprūpes līdz cementa ražošanai. Šādu plašu jaunveidi noteikti nav iespējams sekmēt tikai ar tradicionālajiem zinātniski tehnoloģisko inovāciju veicināšanas līdzekļiem – lielāku finansējumu komercializējamai pētniecībai, zinātnieku skaita palielināšanu, reģistrēto patentu, citēto publikāciju un jauno rūpniecisko ražojumu daudzskaitīšanu.

Daži, manuprāt, svarīgākie sabiedrības jaunveidotspējas priekšnosacījumi:

- radikāls pavērsiens pamatizglītībā — uz radošumu atraisošām, reālās dzīves problēmu risināšanā un savstarpējā sadarbībā un komunikācijā balstītām mācību metodēm;

- daudzdisciplīnu pieeja ikvienā jomā (mākslinieku, zinātnieku, inženieru, baņķieru un antropologu kopdarbība);

- apzināta un lietpratīga jaunveides vadība organizācijās (lai tās spētu idejas pārvērst konkrētos jaunievedumos);

- globāla tīklošanās, sadarbība un saskarsme;

- atvērtība talantiem no citām pasaules malām, daudzveidībai labvēlīga sabiedriskā atmosfēra, Latvijas kā talantu dzīvesvides pievilcība.

Radošums un jaunveide ir Latvijas konkurētspējas galvenais priekšnoteikums. Turklāt mums ir vajadzīga tāda jaunveide, kas ir apzināti un mērķtiecīgi veicināta visplašākajās ekonomikas un sabiedrības jomās, ne tikai zinātnē un augsti tehnoloģiskā ražošanā.